Rīgas Reformātu draudze

Raksti par ticību

Un Viņš liecinās

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

Un Viņš liecinās

"Slavēts lai ir Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars", dzied draudze. "Ko tas nozīmē?" mēs jautājam. Vai tas slavinājums trim dieviem? Nē – vienam Dievam trīs personās; kā šajā himnā:

Jehova! Tēvs, Gars, Dēls!
Noslēpumainā Trīsvienība! Trīs un tomēr viens!

Šis ir kristiešu pielūgtais Dievs – trīsvienīgais Jehova. Atklātais Trīsvienības noslēpums ir visas kristīgās ticības pamats. Vārds "trinitas" latīņu valodā nozīmē esamību trijatā. Kristietība ir balstīta "trinitas" doktrīnā, triju savienībā, Dieva trīsvienīgajā personībā.

Nereti tikai tāpēc, ka Trīsvienības doktrīna ir tik noslēpumaina, tā tiek uzskatīta par teoloģisku nastu, bez kuras tīri labi varētu iztikt. Mūsu prakse nenoliedzami apstiprina šo pieņēmumu. Kaut arī anglikāņu "Kopējā lūgšanu grāmatā" paredzētas trīspadsmit reizes gadā, kad draudzē skaļi priekšā lasāma Atanazija ticības apliecība, šīs doktrīnas klasiskākais piemērs, tomēr mūsdienās to reti lasa pat vienu reizi. Vidusmēra anglikāņu garīdznieks sprediķi par Trīsvienību lasa vienīgi Trīsvienības svētdienā. Bet vidusmēra mācītājs, kas nesvin Trīsvienības svētdienu, nesludina par to nemaz. Interesanti, ko teiktu apustulis Jānis, redzot kā šodien rīkojamies. Jo no viņa vārdiem noprotams, ka Trīsvienības doktrīna ir būtiska kristīgā evaņģēlija sastāvdaļa.

Pirmajos evaņģēlija teikumos, kā to jau redzējām iepriekšējā nodaļā, Jānis mūs iepazīstina ar divu atsevišķu vienotās Trīsvienības personu noslēpumu. Šī neapšaubāmi ir viena no sarežģītākajām teoloģijas tēmām, tomēr Jānis nevilcinoties iesāk tieši ar to. "Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs." Šis Vārds bija persona, kas atradās sadraudzībā ar Dievu, turklāt  Vārds bija pilnībā dievišķs. Šis pats Vārds, kā Jānis apgalvo tālāk, ir Tēva vienīgais Dēls. Jānis iesāk savu evaņģēliju ar viena Dieva divās personās noslēpumu tāpēc, ka neviens nespētu saprast Jēzus vārdus vai darbus, pirms nav aptvēris, ka Jēzus patiešām ir Dievs Dēls.

Trešā persona

Tomēr tas nav vienīgais, ko Jānis vēlas mums iemācīt par Trīsvienības personām. Atstāstīdams mūsu Kunga pēdējo sarunu ar mācekļiem, viņš apraksta to, kā Glābējs vispirms paskaidro, ka dodas sagatavot viņiem vietu pie Tēva un tad apsola tiem dāvāt "citu Mierinātāju" (Jņ. 14:16 KJV).

Ievērojiet, cik jēgpilni ir šie divi vārdi. Tiek runāts par kādu personu, kas ir ļoti ievērojama. Mierinātājs – uz to, cik šis vārds ir jēgpilns, norāda daudzie tulkojuma varianti: "padomdevējs" (RSV), "palīgs" (Moffatt), "aizstāvis" (Weymouth), "tas, kurš iedraudzējas ar jums" (Knox). Šis vārds pauž iedrošinājumu, atbalstu, palīdzību, rūpes un atbildības uzņemšanos par otra labklājību. Tas ir cits Mierinātājs – jā, jo Jēzus bija viņu pirmais Mierinātājs, un jaunatnācēja uzdevums bija turpināt šo Jēzus kalpošanas aspektu. Tāpēc to, kāds īsti bija Jēzus solītais "jaunais Mierinātājs", mēs varam noprast, atskatoties uz Jēzus kalpošanu, kad viņš ar mīlestību, rūpēm, pacietīgu pamācīšanu un gādību personīgi rūpējās par mācekļiem trīs gadu garumā. Citiem vārdiem sakot, Jēzus tiem sacīja, ka Mierinātājs par tiem rūpēsies tā, kā to bija darījis viņš pats. Gars patiešām ir izcila persona!

Tālāk Mūsu Kungs raksturo jauno Mierinātāju. Tas ir "Patiesības Gars", "Svētais Gars" (Jņ. 14:17, 26 rev). Šāds apzīmējums norādīja, ka viņš ir dievišķs. Vecajā Derībā Dieva Vārds un Dieva Gars ir viens un tas pats. Dieva Vārds ir viņa visvarenā balss; Dieva Gars ir viņa visvarenā elpa. Abi raksturo viņa varenību darbībā. Radīšanas brīdī Dieva balss un elpa parādās vienkopus. "Dieva Gars (elpa) lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja... un tapa..." (1. Moz. 1:2-3) "Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu (Garu)." (Ps. 33:6) Prologā Jānis mums paskaidroja, ka dievišķais Vārds, par kuru runājam, ir persona. Un nu mūsu Kungs mums māca to pašu par Garu, ka dievišķais Gars arī ir persona. Un viņš apstiprina šīs personas dievišķumu, nosaucot to par Svēto Garu, tāpat kā vēlāk viņš runā par svēto Tēvu (Jņ. 17:11 rev).

Jāņa evaņģēlijā redzams, ka Kristus Gara darbību uzskata par pakļautu Tēva un Dēla gribai un mērķiem. Vienā no Rakstu vietām sacīts, ka Tēvs sūtīs Garu, tāpat kā viņš sūtījis Dēlu (Jņ. 5:23, u.c.). Kristus saka, ka Tēvs sūtīs Garu "manā vārdā" – kā  Kristus pārstāvi, kas izpilda viņa gribu un darbojas ar viņa pilnvaru (14:26 rev). Tieši tāpat kā Kristum, kurš nāca Tēva vārdā (5:43), darbodamies kā Tēva sūtnis, runādams Tēva vārdus (12:49), darīdams Tēva darbus (10:25; 17:12) un it visā liecinādams par to, kura sūtnis viņš bija, arī Garam bija jānāk Jēzus vārdā, lai viņš uz šīs pasaules darbotos kā Jēzus sūtnis un liecinieks. "Patiesības Gars... iziet no (para: no kaut kā sāna, malas) Tēva" (15:26 rev), tāpat kā iepriekš Kristus: "Es esmu izgājis no (para) Tēva" (16:27). Tēvs, kas reiz sūtīja mūžīgo Dēlu pasaulē, nu sauc to atpakaļ godībā un sūta Garu, lai tas ieņemtu Dēla vietu.

Taču tas ir tikai viens no veidiem, kā aplūkot šo noslēpumu. Citā vietā teikts, ka Dēls ir tas, kas sūtīs Garu "no Tēva" (15:26). Kā Tēvs sūtīja pasaulē Dēlu, tā Dēls sūtīs Garu (16:7). Garu sūta kā Dēls, tā Tēvs. Rezultātā veidojas šāds attiecību tīklojums:

1. Dēls ir pakļauts Tēvam, jo Tēvs viņu ir sūtījis savā (Tēva) vārdā.

2. Gars ir pakļauts Tēvam, jo Tēvs viņu sūtījis Dēla vārdā.

3. Gars ir pakļauts gan Tēvam, gan Dēlam, jo viņu ir sūtījis kā Tēvs, tā Dēls. (Salīdziniet ar 20:22: "To pateicis, Viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: "Saņemiet Svēto Garu!"" 2007)

Šādi Jānis pierakstījis, kā mūsu Kungs atklājis Trīsvienības noslēpumu: trīs personas, viens Dievs, Dēls pilda Tēva gribu, bet Gars pilda Tēva un Dēla gribu. Un būtiski ir tas, ka Gars, kurš nāk pie Kristus mācekļiem, "lai Tas būtu pie [tiem] mūžīgi" (14:16), nāk aizstāt Kristu viņa Mierinātāja kalpošanā. Tāpēc, ja Kristus Mierinātāja kalpošana bija nozīmīga, tad Gara Mierinātāja kalpošana nevarētu būt mazāk nozīmīga. Ja Kristus veikums draudzei šķiet nozīmīgs, tad arī Gara darbībai būtu jābūt tikpat nozīmīgai.

Novārtā atstātais  trīsvienības loceklis

Tomēr, lasot draudžu vēsturi un raugoties uz tām šodien, mēs ieraugām kaut ko pavisam citu.

Pārsteidzoši vērot, cik atšķirīgi tiek uztverta bibliskā mācība par otro un trešo Trīsvienības personu. Kristus persona un darbi vienmēr izraisījuši un joprojām izraisa aktīvas debates draudzē, taču Svētā Gara persona un darbi tiek pastāvīgi neievēroti. Mācība par Svēto Garu, salīdzinot to ar citām teoloģijas doktrīnām, ir pameitas lomā. Šķiet, ka tā reti kādu interesē. Par Kristus personu un darbiem ir sarakstīts daudz labu grāmatu, bet lasīšanas vērtas grāmatas par Svēto Garu var gandrīz saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Ticīgi ļaudis nešaubās par Kristus veikumu; tie zina, ka viņš mūs atpircis ar savu nāvi, pat ja nespēj vienoties par to, ko tas īsti nozīmē. Taču par to, ko dara Gars, vidusmēra kristietis ir pilnīgā neziņā. Daži runā par Kristus Garu līdzīgi kā par Ziemassvētku garu jeb noskaņu – netveramu kultūras spiedienu, kas liek cilvēkiem kļūt labsirdīgākiem un reliģiozākiem. Citi uzskata, ka Gars iedvesmo neticīgus cilvēkus, piemēram Gandiju vai Rūdolfu Steineru (Rudolf Steiner), teosofiskā misticisma radītāju, uz morālu tikumību. Taču lielākā daļa, iespējams, vispār nedomā par Svēto Garu, un tiem nav ne jausmas par to, ko viņš dara. Tie ir gluži kā mācekļi, ko Pāvils satika ceļā uz Efesu – "Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir" (Ap. d. 19:2).

Tik savādi, ka tie, kam it kā tik ļoti rūp Kristus, tik maz interesējas un saprot par Svēto Garu. Kristieši lieliski saprot, ko nozīmētu, ja iemiesošanās vai izpirkšana nekad nebūtu notikusi. Tas nozīmētu, ka viņi ir pazuduši, jo tiem nebūtu Glābēja. Taču par to, kas mainītos, ja pasaulē nebūtu Svētā Gara, daudziem nav ne jausmas. Cilvēki nezina, vai draudze un viņi paši tad kaut ko būtu zaudējuši. Kaut kas, acīmredzot, nav kārtībā. Kā mēs varam tā neievērot Kristus nozīmētā pārstāvja kalpošanu? Vai tā nav īstākā krāpšanās – sacīt, ka pagodinām Kristu, tomēr neievērot un negodāt to, kuru Kristus mums sūtījis kā savu vietnieku, lai viņš stātos viņa vietā un rūpētos par mums, kā to darīja Jēzus? Vai mums nevajadzētu interesēties par Svēto Garu vairāk nekā mēs to darām?

03 Jan 2011

Kas ir šis bērns?

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

Lūk, divi noslēpumi vienā – trīs personas vienā Dievā un cilvēka un Dieva vienība Jēzus personā. Tieši pirmo Ziemassvētku notikumā slēpjas neizdibināmākās kristīgās atklāsmes dzīles. "Vārds tapa miesa" (Jņ. 1:14, 2007); Dievs kļuva par cilvēku; Dieva Dēls kļuva par jūdu; Visvarenais ieradās zemes virsū kā bezspēcīgs zīdainis, kas nespēj neko vairāk kā tikai gulēt, raudzīties apkārt, spārdīties un raudāt, kuram jāmaina autiņi un jāmāca runāt kā jebkuram citam bērnam. Tā nebija nedz ilūzija, nedz apmāns: Dieva Dēls patiešām bija parasts bērniņš. Jo vairāk jūs par to domājat, jo mulsinošāk tas šķiet. Neviens cilvēka radīts stāsts nav tik neticams kā šī patiesība par iemiesošanos.

Tas ir īstais klupšanas akmens kristīgajā mācībā. Tieši tas (Kristus dzimšana no jaunavas, brīnumi, grēku izpirkšana un augšāmcelšanās) izraisījis šķelšanos jūdaistu, musulmaņu, unitāriešu, Jehovas liecinieku un daudzu citu vidū. Tieši neticība vai arī nepareiza izpratne par iemiesošanos parasti neļauj skaidri saprast pārējos evaņģēlija vēsts elementus. Taču tiklīdz iemiesošanās tiek pareizi izprasta, arī pārējās neskaidrības izgaist.

Ja Jēzus būtu bijis tikai ļoti ievērojams, dievbijīgs vīrs, rastos nepārvaramas grūtības noticēt tam, ko Jaunā Derība stāsta par viņa dzīvi un darbiem. Taču, ja Jēzus un mūžīgais Vārds, kas bija Tēva aģents radīšanā, un ir viena un tā pati persona un Tēvs "caur viņu arī radījis visu pasauli" (Ebr. 1:2 2007), tad nav nekas pārsteidzošs, ka jaunas radoša spēka izpausmes pavadīja arī viņa nākšanu pasaulē, dzīvi tajā un aiziešanu no tās. Tadnav nekas dīvains, ka viņš, dzīvības autors, augšāmcēlās no mirušajiem. Ja viņš patiešām bija Dievs Dēls, tad daudz pārsteidzošāk ir tas, ka viņam bija jāmirst, nekā tas, ka viņš augšāmcēlās.

"Tas ir kas neizprotams! Nemirstīgais mirst," rakstīja Čārlzs Veslijs. Neviens noslēpums nespēj līdzināties Nemirstīgā augšāmcelšanās. Un ja nemirstīgais Dieva Dēls paklausīdams tiešām baudīja nāvi, tad nav nekas pārsteidzošs, ka šī nāve spēj nest glābšanu visai nolemtajai cilvēcei. Tiklīdz pieņemam, ka Jēzus bija dievišķs, viss pārējais kļūst skaidri saprotams; visas detaļas ideāli savienojas vienā veselumā. Iemiesošanās ir neizdibināms noslēpums, bet tā piešķir jēgu visam, kas atrodams Jaunajā Derībā.

Kas ir šis bērns?

Mateja un Lūkas evaņģēlijos visai detalizēti aprakstīta Dieva Dēla nākšana pasaulē. Viņš piedzima nelielas viesnīcas tuvumā, kādā nomaļā ebreju ciematā varenās Romas impērijas laikā. Gadu no gada Ziemassvētkos atstāstot šo piedzimšanas stāstu, mēs to parasti nedaudz izpušķojam, bet patiesībā tas ir diezgan šausminošs un nežēlīgs. Jēzum nācās piedzimt ārpus viesnīcas tāpēc, ka tā bija pilna un neviens no viesiem nevēlējās atdot savu gultasvietu sievietei, kurai bija pienācis laiks dzemdēt. Viņai neatlika nekas cits, kā dzemdēt bērnu stallī un guldīt to lopu silē. Šis stāsts ir izklāstīts bez liekām emocijām un komentāriem, tomēr katrs vērīgs lasītājs šausmās noskurinās par to, kādu bezjūtīguma un pagrimuma ainu tas atklāj.

Tomēr evaņģēliju autori nestāsta šo stāstu morālas pamācības dēļ. Viņi uzskata, ka stāsta būtība slēpjas nevis piedzimšanas apstākļos (izņemot to, ka piepildījās pravietojums par Jēzus dzimšanu Betlēmē: skat. Mt. 2:1-6), bet drīzāk gan piedzimušā bērna identitātē. Jaunajā Derībā par to rodamas divas vērtīgas atziņas, uz kurām esam jau iepriekš norādījuši. Tagad tās iztirzāsim detalizēti.

1. Betlēmē piedzimušais bērns bija Dievs.

Pareizāk sakot, un, kā Bībelē teikts, viņš bija Dieva Dēls, vai, kā kristīgajā teoloģijā bieži saka - Dievs Dēls. Ievērojiet, ka runa ir par vienīgo dēlu, nevis vienkārši kādu no dēliem: kā Jānis četrkārtīgi uzsver pirmajās trijās sava evaņģēlija nodaļās, pārliecinādamies, lai ikviens lasītājs saprastu, cik unikāls bija Jēzus, Dieva vienpiedzimušais Dēls (Jņ. 1:14, 18; 3:16, 18). Tādēļ kristīgā baznīca apliecina: "Es ticu uz Dievu Tēvu… un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu."

Kristīgie apoloģēti reizēm izsakās tā, it kā apgalvojums par to, ka Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, ir pilnīgākā un galējā atbilde uz visiem jautājumiem par viņa identitāti. Taču diez vai tā ir, jo šis apzīmējums rada jautājumus un ir viegli pārprotams. Vai tas, ka Jēzus ir Dieva Dēls, nozīmē, ka patiesībā ir divi dievi? Vai tādā gadījumā kristietība nav politeiska, kā apgalvo jūdaisti un musulmaņi? Vai arī apzīmējums “Dieva Dēls” nozīmē to, ka, kaut arī piederēdams augstākajai radīto lietu kārtai, viņš tomēr nav vienāds ar Tēvu dievišķumā? Agrīnās baznīcas laikā pie šāda uzskata pieturējās ariānisma piekritēji, bet mūsdienās šo viedokli pauž unitārieši, Jehovas liecinieki, kristodelfiāņi un citi. Vai viņiem ir taisnība? Kādēļ Jēzus Bībelē tiek saukts par Dieva Dēlu?

Dažiem radušās neskaidrības šajos jautājumos, tomēr Jaunā Derība uz tiem dod skaidras atbildes, neatstājot ne mazākās šaubas. Principā apustulis Jānis sava evaņģēlija Prologā uzdod visus šos jautājumus un reizē arī atbild uz tiem. Viņš, rakstīdams evaņģēliju, šķiet, domāja gan par jūdu, gan grieķu izcelsmes lasītājiem. Jānis apgalvo, ka rakstījis, lai tie "ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls; un lai [tiem, kas tic] būtu dzīvība viņa vārdā" (Jņ. 20:31, 2007). Savā evaņģēlijā no tā sākuma līdz beigām viņš Jēzu dēvē par Dieva Dēlu.

Un tomēr Jānis zināja, ka apzīmējums "Dieva Dēls" viņa lasītājiem maldīgi saistīsies ar ko citu. Jūdu teoloģijā šis termins tika lietots attiecībā uz gaidāmo Mesiju (cilvēku). Savukārt grieķu mitoloģija vēstīja par daudziem "dievu dēliem", kas bija no dieva un sievietes savienības dzimuši pārcilvēki. Nevienā no šiem piemēriem dieva dēls netiek uzskatīts par dievišķu; patiesībā abos minētajos gadījumos dievišķība nav iespējama. Jānis nevēlējās, lai viņa teiktais par Jēzu kā par Dieva Dēlu tiktu šādi pārprasts, tāpēc jau no paša sākuma viņš skaidri pauž, ka Jēzus Dēla statuss, ko viņš pats un kristieši viņam piedēvē, nozīmē to, ka viņš ir neviens cits kā pats Dievs. Tāpēc Jānis rakstīja slaveno Prologu (Jņ. 1:1-18). Ne velti anglikāņu baznīca ik gadu Ziemassvētku dienā to lasa kā evaņģēlija pamācību. Nekur citur Jaunajā Derībā Dieva Dēla dievišķā daba un tās nozīme nav izskaidrota tik labi kā šeit.

Pievērsiet uzmanību, cik pārliecinoši un pārdomāti Jānis izklāsta šo tēmu.

Pirmajos teikumos viņš nemaz nepiemin vārdu "Dēls". Tā vietā Jānis vispirms runā par "Vārdu". Viņš varēja būt drošs, ka to neviens nepārpratīs; ikviens Vecās Derības lasītājs tūlīt saprata, ko tas nozīmē. Dieva Vārds Vecajā Derībā bija Dieva "radošā runa", spēka izpausme, kas īsteno viņa gribu. Vecā Derība parāda Dieva runu, vārdos izteikto viņa nodomu kā tādu, kam pašam piemīt spēks īstenot pausto nodomu. 1. Mozus grāmatā stāstīts par to, kā radīšanā "Dievs sacīja: "Lai top"… un tapa…" (1. Moz. 1:3). "Ar tā Kunga vārdu ir radītas debesis… jo Viņš runāja un tā notika." (Ps. 33:6, 9) Tātad Dieva Vārds nozīmē Dieva darbību.

Jānis izmanto šo ideju un tālāk runā par septiņām dievišķā Vārda iezīmēm.

  1. "Iesākumā bija Vārds" (1. pants). Tas parāda Vārda mūžīgumu. Tam nav bijis sākuma; kad citas lietas reiz sākās, Vārds – bija.

  2. "un Vārds bija pie Dieva" (1. pants). Šeit redzams Vārda personiskums. Spēks, kas izpilda Dieva vēlmes, piemīt atsevišķai personai, kas atrodas mūžīgā un aktīvā sadraudzībā ar Dievu (to nozīmē šī frāze).

  3. "un Vārds bija Dievs" (1. pants). Lūk, Vārda dievišķums. Kaut arī Tēvs un Vārds nav viena un tā pati persona, šis Vārds tomēr nav radīta būtne; tas pats par sevi ir dievišķs, tāpat kā Tēvs. Ar šo pantu mūsu priekšā atklājas noslēpums – katra nedalāmās Trīsvienības persona ir atsevišķa būtne.

  4. "Viss ir radies caur viņu" (3. pants). Šeit redzams tas, ka Vārds rada. Viņš ir Tēva gribas izpildītājs ikvienā radīšanas aktā. Viss, kas jebkad radīts, ir radīts caur Vārdu. (Tas, starp citu, ir vēl viens pierādījums tam, ka viņš, radītājs, nepieder radītajām lietām, tieši tāpat kā Tēvs.)

  5. "Viņā bija dzīvība..." (4. pants). Šeit atspoguļots dzīvību dodošais Dieva Vārds. Bez viņa radīto lietu vidū nebūt nevienas dzīvas būtnes. Tāda ir Bībeles atbilde jautājumam par visu dzīvības formu rašanos un turpināšanos: dzīvību dod un uztur Vārds. Radībai pašai par sevi nav dzīvības, tā ir tikai Vārdā, Trīsvienības otrajā personā.

  6. "Un dzīvība bija cilvēku gaisma" (4. pants). Šeit Dieva Vārds parādīts kā tas, kas atklāj. Dodot dzīvību, viņš dod arī gaismu; ar to tiek pateikts, ka visi cilvēki saņem nojausmu par Dievu caur to vien, ka viņi dzīvo Dieva pasaulē, un arī tas notiek, pateicoties Vārda darbībai.

  7. "Un Vārds tapa miesa" (14. pants). Šeit redzams Dieva Vārds, kas iemiesojās. Betlēmē, silē gulošais bērniņš bija neviens cits kā mūžīgais Dieva Vārds.

Un tad, kad Jānis parādījis, kas un kāds ir Vārds – dievišķa Persona, visu lietu autors – viņš atklāj, ka divas personas patiesībā ir viena. Viņš mums saka, ka iemiesošanās atklāj, ka Vārds ir Dieva Dēls. "Un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības" (14. pants rev.). Vārda personība tiek apstiprināta arī 18. pantā. "Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts…" (rev.). Ar to Jānis nostiprina domu, ko vēlējies pateikt jau no paša sākuma. Viņš beidzot atklāj, kādēļ Jēzus tiek saukts par Dieva Dēlu. Dieva Dēls ir Dieva Vārds; mēs saprotam, kas ir Vārds. Tas patiesībā ir Dēls. Tāds ir Prologa vēstījums.

Tāpēc ikreiz, kad Jēzus Bībelē tiek pasludināts par Dieva Dēlu, ar to tiek apstiprināts viņa personas dievišķums. Ziemassvētku vēsts balstās satriecošā atklāsmē – silē gulošais bērns bija Dievs.

Taču tas vēl nav viss.

Betlēmē dzimušais bērns bija Dievs, kas kļuvis par cilvēku.

Vārds bija tapis par miesu - īstu cilvēka bērnu. Viņš joprojām bija Dievs; viņš nebija kļuvis mazāk dievišķs; taču viņš bija sācis būt par cilvēku. Tas nebija Dievs, kam atņemti kādi viņa dievišķās dabas elementi, bet Dievs, kam pielikta klāt arī cilvēka daba. Viņš, kurš bija radījis cilvēku, tagad mācījās saprast, kā ir būt cilvēkam. Viņš, kurš bija radījis eņģeli, kas krita un kļuva par Sātanu, tagad tika pakļauts viņa kārdināšanai – nespēja no tās izvairīties; un viņa kā cilvēka svēttapšana tika sasniegta vienīgi caur konfliktu ar Sātanu. Vēstules ebrejiem autors rod lielu mierinājumu, noraugoties uz Kristu viņa tagadējā godībā. "Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam… Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti… Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā." (Ebr. 2:17-18; 4:15-16 rev.)

Iemiesošanās brīnums ir neizdibināms. Mēs nespējam to izskaidrot, vienīgi formulēt. Un diez vai tas formulēts labāk kā Atanasija ticības apliecībā. "Mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir reizē cilvēks un Dievs; ... patiesi Dievs un patiesi cilvēks: ... un lai arī būdams Dievs un cilvēks: tomēr nav divi, bet viens Kristus; viens, nevis Trīsvienībai pārtopot par miesu, bet dievišķajai dabai pievienojot arī cilvēcisko dabu." Mūsu prāts nespēj to aptvert. Tas, kuru redzam silē gulošu, Čārlza Veslija vārdiem izsakoties, ir:

Mūsu Dievs, kurš tik neizprotami
Vien brīdi dzīvot piekritis,
Par cilvēku ir kļuvis

20 Dec 2010

Dieva pazīšanas pazīmes

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

Jau iepriekš sacījām, ka cilvēkus, kas tiešām pazīst Dievu, vairs neuztrauc ticības dēļ ciestie zaudējumi un nestie "krusti"; viņu ieguvums padzen šīs lietas no viņu prātiem salīdzinājumā ar to, kas iegūts, šīs lietas vairs nav nozīmīgas un nenodarbina viņu prātu. Kā vēl cilvēkus ietekmē Dieva pazīšana? Dažādas Rakstu vietas sniedz atbildi uz šo jautājumu no dažādām perspektīvām, bet skaidrākā un trāpīgākā atbilde, šķiet, atrodama Daniela grāmatā. Tajā pausto liecību varētu apkopot četros apgalvojumos:

Tie, kas pazīst Dievu, ir ļoti dedzīgi par viņu. Vienā no Daniela grāmatas pravietiskajām nodaļām teikts: "(..) bet tie ļaudis, kas pazīst savu Dievu, paliks stipri, pastāvēs un rīkosies pēc savas pārliecības." (11:32) RSV1 tulkojums ir šāds: "(..) ļaudis, kas pazīst savu Dievu, būs stingri savā pārliecībā un rīkosies." Raugoties plašākā kontekstā, šis formulējums sākas ar vārdu "bet" un tiek pretstatīts "neieredzētā un nicināmā cilvēka" rīcībai (11:21), kas "darīs negantību un nesīs postu" un "ar glaimu un pavedinājumu pilniem vārdiem pamudinās tos, kas sliecas pārkāpt derību, galīgi lauzt savu uzticību Tam Kungam" (11:32). Šajos pantos redzams, ka tie, kas pazīst Dievu, rīkojas un veic pretdarbību apkārt notiekošajām pret Dievu vērstajām aktivitātēm. Viņi nespēj mierīgi noraudzīties uz to, kā viņu Dievs tiek noniecināts un negodāts, tiem kaut kas ir jādara, Dieva vārda zaimošana mudina viņus rīkoties.

Tieši šāda attieksme redzama nodaļās, kurās stāstīts par Daniela un viņa trīs draugu drosmīgo rīcību.

Šie četri jaunekļi pazina Dievu un tādēļ ne reizi vien jutās spiesti aktīvi nostāties pret valdošajiem pieņēmumiem un pavēlēm, kas bija balstītas bezdievībā un maldu reliģijās. It īpaši Daniels šķiet gatavs aktīvi un atklāti rīkoties, ieņemot nelokāmu nostāju. Lai izvairītos no iespējamās apgānīšanās, ēdot ķēniņa pilī gatavoto ēdienu, viņš uzstāja, lai viņam ļauj pārtikt no veģetāriem produktiem, ar to izbiedējot galminieku priekšnieku (1:8-16). Kad ķēniņš Dārijs izdeva rīkojumu, uz vienu mēnesi aizliedzot jebkādas lūgšanas un piedraudot ar nāves sodu par šī rīkojuma neievērošanu, Daniels turpināja lūgt trīs reizes dienā, turklāt darīja to pie atvērta loga, lai tas būtu visiem redzams (6:10). Tas liek atminēties to, kā bīskaps Rails (Ryle) mēdza liekties uz priekšu savā vietā Svētā Pāvila katedrālē, lai visi ievērotu, ka viņš, ticību apliecinādams, nav pagriezies pret austrumiem!

Šādu rīcību nedrīkst pārprast. Daniels, un arī bīskaps Rails, nebija vienkārši stūrgalvīgi dīvaiņi, kas gūst gandarījumu no sacelšanās pret jebkādu varu. Tie, kas pazīst savu Dievu, nespēj palikt vienaldzīgi situācijās, kad Dieva patiesība tiek tieši vai netieši sagrozīta un viņš netiek pagodināts. Tie nespēj neiejaukties, liek citiem pievērst uzmanību notiekošajam un cenšas panākt viņu attieksmes maiņu, pat riskējot ar savu drošību.

Šī stiprā pārliecība neaprobežojas ar publisku rīcību vien. Patiesībā tā nesākas ar ārējām izpausmēm. Cilvēki, kas tiešām pazīst Dievu, pirmkārt, lūdz, un viņu degsme par Dieva godību vispirms izpaužas lūgšanās. Daniela grāmatas devītajā nodaļā lasām, kā pravietis "pievērsa savu uzmanību svēto rakstu vārdiem" (9:2) un saprata, ka Israēlam noliktie trimdas gadi tuvojas beigām, bet tauta joprojām grēko un izpelnās Dieva dusmas. Tad viņš lūdza par Jeruzālemes atjaunošanu un meklēja Dievu ar tādu degsmi un tādās dvēseles mokās, kādas daudziem no mums ir pilnīgi svešas, "viņu lūgdams un nemitīgi piesaukdams, gavēdams un tērpies sēru drānās un sēdēdams pelnos" (9:3).

Tomēr nemainīgs patiesas Dieva pazīšanas auglis ir dedzība lūgt par to, lai piepildās Dieva nodomi – dedzība, kas rod izpausmi un iekšējās spriedzes atvieglojumu vienīgi šādā lūgšanā – un, jo tuvāk Dievam, jo vairāk dedzības! Tā mēs varam sevi pārbaudīt. Iespējams, ka mums nav iespējas publiski un atklāti iestāties pret bezdievību un neticību. Varbūt mūsu spējas ierobežo slimība, vecums vai citi apstākļi. Tomēr mēs visi spējam lūgt par bezdievību un neticību, ko ik dienas redzam sev visapkārt. Bet ja mums nav lielas dedzības par to lūgt un ja mēs to nedarām regulāri, tas skaidri liecina par to, ka pagaidām savu Dievu tik tikko pazīstam.

Tie, kas pazīst Dievu, domā augstas domas par viņu. Šajā nodaļā pietrūktu vietas, lai atstāstītu visu, kas Daniela grāmatā sacīts par vareno Dievu, kam piemīt neierobežota gudrība, spēks un taisnība un kurš veido pasaules vēsturi un parāda savu varenību, pēc sava labā prāta tiesājot vai apžēlojot atsevišķus cilvēkus un veselas tautas. Būs diezgan ar to, ja teiksim, ka nekur citur Bībelē nav tik krāšņi un plaši aprakstīta Dieva suverenitātes daudzšķautņainība.

Krāšņās un varenās Babilonijas impērijas ēnā, kas jau bija aprijusi Palestīnu un vēlāk daudzas citas varenas impērijas, Israēls, cilvēciski skatoties, likās pilnīgi niecīga tauta, un tomēr, neraugoties uz to, Daniela grāmata ir ļoti spēcīgs atgādinājums par to, ka Israēla Dievs ir Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš, ka "Debesu Dievs valda pār visu" (4:23 rev.), ka Dieva roka nepārtraukti ir pār visiem pasaules notikumiem, ka vēsture nav nekas cits kā “Dieva stāsts” – jau kopš mūžības izveidota plāna piepildīšanās, un ka visbeidzot Dieva impērija triumfēs.

Centrālā vēsts, kuru Daniels māca Nebukadnecaram 2. un 4. nodaļā, par kuru atgādina Belsacaram 5. nodaļā (5:18-23), kuru Nebukadnecars visbeidzot atzīst 4. nodaļā (4:31-34) un Dārijs – 6. nodaļā (6:25-27), kura ir pamatā Daniela lūgšanām 2. un 9. nodaļā, kuras dēļ viņam ir drosme nepakļauties valdniekam 1. un 6. nodaļā un viņa draugiem nepakļauties valdniekam 3. nodaļā un kura ir to atklāsmju būtība, ko Dievs dod Danielam 2., 4., 7., 8., 10. un 11.–12. nodaļā, ir patiesība par to, ka: "Visaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm." (4:22, 5:21) Viņš zina visu, jau pirms tas noticis, viņa iepriekšzināšana ir viņa iepriekšnolemšana; tāpēc viņam pieder pēdējais vārds kā par pasaules, tā arī par katra cilvēka likteni. Visbeidzot viņa valstība un taisnība triumfēs, jo nedz cilvēki, nedz eņģeļi nespēs viņu kavēt.

Šādi Daniels domāja par Dievu, par to liecināja arī viņa lūgšanas (vislabākā liecība tam, ko cilvēks domā par Dievu): "Slavēts lai ir Dieva Vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara! Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu ... Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma." (2:20-22); "Ak, Kungs, Tu lielais un bijājamais Dievs, kas uzturi Savu derību un parādi Savu žēlastību tiem, kas Tevi mīl un pilda Tavus baušļus! ... Tavā pusē, Kungs, ir taisnība ... Tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir žēlastība un piedošana ... Tas Kungs ir taisns visos Savos darbos." (9:4, 7, 9, 14).

Vai mēs domājam šādi par Dievu? Vai mūsu lūgšanas pauž tik augstas domas par viņu? Vai šāda spēcīga Dieva svētā majestātiskuma, pilnīgās tikumības un žēlīgās uzticības apjausma kā Danielam mūsos rada tādu pazemību, paļāvību, apbrīnu un paklausību? Arī pēc tā varam izmērīt, cik daudz vai cik maz pazīstam Dievu.

12 Dec 2010

Ko nozīmē pazīt Dievu?

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

Kolīdz atklājam, ka galvenais mūsu eksistences iemesls ir iepazīt Dievu, lielākā daļa dzīves grūtību nostājas savā vietā. Mūsdienu pasaule ir pilna ar cietējiem, kuri sirgst ar nāvējošu sērgu, ko Albērs Kamī (Albert Camus) apkopojis absurda filozofijā ("dzīve ir nelāgs joks"), viņu sūdzības varētu dēvēt par Marijas Antuanetes drudzi, ko viņa lieliski ietērpusi vārdos ("viss ir bezgaršīgs"). Šīs novirzes posta visu dzīvi: cilvēkam viss šķiet problemātisks un apnicīgs, jo viss ir bezjēdzīgs. Taču pret tādām slimībām kā absurda lentenis (tapeworm) un Antuanetes drudzis (Antoinette's fever), kristiešiem ir dabiska imunitāte, izņemot gadījumus, kad kārdinājuma lielais spēks uz brīdi iedragā viņu prātu – bet tas, Dieva lielās žēlastības dēļ, nekad nevelkas ilgstoši.

Dzīvi padara dzīvošanas vērtu kāds liels mērķis, kas tāds, kas saista cilvēka iztēli un kam cilvēks gatavs dedzīgi nodoties. Kristiešiem tas ir dots tā, kā nevienam citam. Jo vai tad atrodams augstāks, cēlāks un aizraujošāks mērķis kā paša Dieva iepazīšana?

Tomēr, no otras puses, mēs vēl neesam neko daudz pateikuši. Runājot par Dieva pazīšanu, mēs izmantojam vārdisku formulu, un formula pēc savas būtības ir līdzīga bankas čekam: no tā nav jēgas, ja nezinām, kā to pārvērst naudā. Kas īsti jāsaprot ar frāzi "pazīt Dievu"? Kādas noteiktas emocijas? Tirpas, kas skrien pār muguru? Sapņaina, pārdabiska lidojuma sajūta? Sajūsmas trīsas un pacilātība, ko meklē narkomāni? Vai arī tas ir īpašs intelektuāls pārdzīvojums? Vai tā laikā būtu jādzird balsis? Jāredz parādības? Galvā jāraisās savādiem domu pavedieniem? Šīs lietas vērts pārrunāt, it īpaši tāpēc, ka Rakstos tiekam brīdināti par to, cik viegli nomaldīties un kļūdīgi uzskatīt, ka pazīstam Dievu, kad patiesībā tā nebūt nav. Tātad mums jājautā: kādu aktivitāti vai notikumu varam pamatoti dēvēt par "Dieva pazīšanu"?

KO NOZĪMĒ PAZĪT DIEVU?

Pirmkārt, jāteic, ka Dieva "pazīšana" noteikti ir sarežģītāka nekā kāda cilvēka "pazīšana". Līdzīgi kā mana kaimiņa "pazīšana" ir sarežģītāka nekā kādas valodas, grāmatas vai mājas "pazīšana". Jo sarežģītāks objekts, jo sarežģītāka tā iepazīšana. Kādas abstraktas lietas iepazīšana, piemēram, valodas apguve, notiek mācīšanās procesā, kādas nedzīvas lietas, piemēram, Ben Nevis kalna vai Britu muzeja, iepazīšana notiek, dodoties ekspedīcijā vai ekskursijā. Kaut arī šādas nodarbes prasa zināmu piepūli un mērķtiecību, tās ir samērā vienkārši raksturojamas. Taču, nonākot līdz dzīvām būtnēm, to iepazīšana izrādās krietni sarežģītāka. Ar to vien, ka uzzinām kādas dzīvas būtnes pagātni, nepietiek. Tikai tad, kad spējam paredzēt, kā šī būtne reaģēs noteiktos apstākļos, varam apgalvot, ka viņu pazīstam. Cilvēks, sakot: "Es pazīstu šo zirgu", parasti ar to domā ne tikai to, ka ir to jau iepriekš redzējis (kaut arī šie vārdi varētu to nozīmēt). Viņš drīzāk grib teikt: "Es zinu, kā viņš izturēsies, un varu dot padomu, kā to savaldīt." Šādas zināšanas var iegūt, vienīgi iepriekš iepazīstot šo zirgu, novērojot tā dabu un pašam personīgi mēģinot to savaldīt.

Cilvēku pazīšana ir vēl sarežģītāka, jo, atšķirībā no zirgiem, tie mēdz glabāt noslēpumus un ne vienmēr izrāda, ko patiesībā jūt vai domā. Pietiek ar pāris dienām, lai uzzinātu visu iespējamo par kādu zirgu, turpretī ar cilvēku varam kopīgi darboties mēnešiem vai pat gadiem ilgi un tomēr secināt: "Es viņu nemaz nepazīstu." Atkarībā no tā, cik daudz katrs cilvēks mums atklājies, mēs šīs attiecības kategorizējam, sakot, ka "es viņu pazīstu labi" vai "ne pārāk labi", "mēs tikai sasveicināmies", "mēs ar viņu esam ļoti tuvi", vai varbūt pat "es pazīstu viņu līdz sirds dziļumiem."

Jāsecina, ka attiecību kvalitāte un tas, cik labi pazīstam citus, ir drīzāk atkarīgs no viņiem, nevis no mums. Ja izdodas kādu iepazīt, tas drīzāk ir viņa atklātības, nevis mūsu centības nopelns. Iepazīstoties mums ir jāvelta cilvēkam laiks un jāizrāda interese un gatavība tuvoties, sniedzot draudzīgu atvērtību no savas puses. Taču tas, vai mums tālāk izdosies šo cilvēku iepazīt vai nē, ir pilnībā atkarīgs no viņa.

Iedomāsimies, ka mūs gatavojas iepazīstināt ar kādu personu, kuru uzskatām par augstāk stāvošu – kādu, kas ieņem augstāku sabiedrisku stāvokli, ir intelektuāli pārāks, profesionāli spējīgāks, sasniedzis lielāku garīgo briedumu vai kādā citā ziņā pārāks par mums. Jo vairāk apzināsimies viņa pārākumu pār mums, jo drīzāk uzskatīsim, ka mums pienākas izturēties ar cieņu un vienkārši ļaut šim cilvēkam vadīt sarunu. (Iedomāsimies, ka tiekamies ar Edinburgas hercogu vai Anglijas karalieni.) Mēs, protams, vēlētos iepazīt šo cildeno personu, tomēr apzinātos, ka tas jāizlemj viņam. Mēs, iespējams, justos vīlušies, ja no šāda sarunu biedra saņemtu tikai pāris pieklājības frāžu, tomēr mums nenāktu prātā par to apvainoties; galu galā mums nav nekāda pamata sagaidīt no viņa draudzību.

Turpretī, ja viņš tūlīt sāktu mums uzticēties un atklāti stāstītu savas pārdomas par aktuāliem jautājumiem, vai pat uzaicinātu mūs iesaistīties kādā sevis plānotā pasākumā, lūdzot mūs būt pieejamam jebkurā laikā, lai ar viņu sadarbotos, mēs taču justos ārkārtīgi pagodināti. Tas pilnībā pārvērstu mūsu izpratni par dzīvi. Ja pirms tam tā būtu šķitusi nenozīmīga, drūma un garlaicīga, tad tagad, kad šis ievērojamais cilvēks mūs iecēlis par vienu no viņa personīgajiem asistentiem, mums būtu pamats ar sevi lepoties – un tas būtu arī varens izaicinājums!

Savā ziņā šis piemērs parāda, ko nozīmē iepazīt Dievu. Ne velti Dievs ar Jeremijas lūpām saka: "Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst..." (Jer. 9:23) – jo Dieva pazīšana ir iecerēta kā attiecības, kam jāaizrauj cilvēka sirds.

Šajās attiecībās visvarenais Radītājs, Tas Kungs Cebaots, varenais Dievs, kura priekšā pasaules tautas ir kā ūdens piliens jūrā, nāk pie tevis un sāk ar tevi runāt ar Svēto Rakstu vārdiem un patiesībām. Iespējams, ka tu jau gadiem ilgi zini, kas ir Bībele un kādas ir kristietības patiesības, tomēr tas tev līdz šim neko nav nozīmējis. Tad kādu dienu tu pēkšņi sajūti, ka Dievs runā Bībeles vēstī – uzrunā tieši tevi! – pavisam personīgi. Klausoties tajā, ko Dievs tev saka, tu pēkšņi skaidri apzinies, cik zems tu patiesībā esi - jo Dievs runā par taviem grēkiem, vainu, vājumu, aklumu un muļķību. Viņš pārliecina tevi, ka esi bezspēcīgs un bez cerības un mudina saukt pēc viņa piedošanas.

Tomēr tas vēl nav viss. Ieklausoties viņa sacītajā, tu aptver, ka Dievs tev patiesībā atver savu sirdi, iedraudzējas ar tevi un aicina tevi kļūt par viņa darba biedru – Barta (Karl Barth) vārdiem sakot, par derības partneri. Tas ir kas neiedomājams, un tomēr tas notiek – Dievs grēcīgo cilvēku, tēlaini izsakoties, iekļauj savā kolektīvā, lai turpmāk tas būtu viņa darba biedrs (skat. 1. Kor. 3:9) un tuvs draugs. Tas, kā Dievs atbrīvoja Jāzepu no cietuma, lai ieceltu viņu par faraona premjerministru, ir paraugs tam, kā viņš rīkojas ar ikvienu kristieti: no Sātana cietumnieka tu pārtopi par vērtīgu Dieva darbinieku. Vienā acumirklī dzīve pilnībā pārvēršas.

Vai būt par kalpu ir pagodinājums vai apkaunojums - tas ir atkarīgs no tā, kam kalpojam. Daudzi ir stāstījuši, cik pagodināti jutušies par to, ka Otrā pasaules kara laikā varējuši būt sera Vinstona Čērčila dienestā. Cik daudz lielāks pagodinājums un pamats lepnumam ir būt personīgi pazīstamam un kalpot debess un zemes Valdniekam!

Ko tad īsti ietver Dieva iepazīšana? Apkopojot dažādos attiecību aspektus, par kuriem runājām, jāteic, ka, pirmkārt, tas nozīmē klausīties Dieva Vārdā, ko izskaidro Svētais Gars, attiecinot to pašam uz sevi; otrkārt, novērot Dieva dabu un raksturu, kas atklāts viņa Vārdā un darbos; treškārt, atsaukties viņa aicinājumiem un pildīt viņa pavēles; ceturtkārt, atskārst un priecāties par to, ka Dievs savā mīlestībā mums šādi tuvojas un aicina mūs dievišķā sadraudzībā ar sevi.

05 Dec 2010

Dieva izzināšana

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

1855. gada 7. janvārī Ņūpārkstrītas kapelas mācītājs Sautvarkā, Anglijā, savu rīta sprediķi uzsāka šādi:

"Kāds reiz ir teicis, ka, "lai izpētītu cilvēci, ir jāpēta cilvēks". Es neiebilstu, tomēr uzskatu, ka tikpat droši var apgalvot, ka, lai izpētītu Dieva izredzētos, ir jāpēta pats Dievs; lai izpētītu kristiešus, ir jāpēta Trīsvienība. Visaugstākā zinātne, diženākais prātojums, ietekmīgākā filozofija, par kuru jelkad varētu interesēties Dieva bērns, ir varenā Dieva, ko viņš sauc par savu Tēvu, vārds, raksturs, personība, darbi, rīcība un esamība.

Pārdomas par Dievu lielā mērā pilnveido prātu. Šis temats ir tik neaptverami plašs, ka visas mūsu pašu domas pazūd tā bezgalībā; tas ir tik dziļš, ka mūsu lepnums noslīkst tā varenībā. Citus tematus mēs spējam aptvert un censties izsmelt; domājot par tiem, mēs gūstam tādu kā pašapmierinājumu un dzīvojam ar domu: "Cik gudrs es esmu!" Taču, saskaroties ar šo zinātņu zinātni un atskārstot, ka mūsu svērtenis nespēj skart tās dziļumus un mūsu ērgļa skatiens nespēj aizsniegt tās augstumus, mums nākas atzīt, ka uzpūtīgais cilvēks gan gribētu būt gudrs, bet patiesībā ir dumjš kā ēzelis; un neviltoti izsaukties: "Es ne nieka nespēju saprast un nezinu it neko!" Nevienas pārdomas nedara prātu tik pazemīgu kā domas par Dievu...

Turklāt šis temats ne tikai dara pazemīgu, bet arī attīsta prātu. Cilvēkam, kas bieži domā par Dievu, ir plašāks redzesloks nekā tam, kurš aprobežojas ar šauro pasauli... Lieliskākais veids, kā paplašināt savu dvēseli, ir nodoties zinātnei par Kristu, krustā sisto, un iegūt zināšanas par Dievu brīnišķīgajā Trīsvienībā. Nekas cits tā neasina prātu un neplašina cilvēka dvēseli kā dedzīga, uzcītīga, neatlaidīga Dieva izzināšana.

Un vēl līdzās tam, ka šis temats dara pazemīgu un gudru, tas ir arī augstākā mērā mierinošs. Pārdomājot to, kāds ir Kristus, ikviena brūce saņem dziedinošas zāles, apcerot to, kāds ir Tēvs, ikvienas bēdas rimst, un Svētā Gara klātbūtne kļūst par balzamu ikvienam ievainojumam. Vai vēlaties atsvabināties no bēdām? Vai vēlaties noslīcināt smagās raizes? Tad dodieties gremdēties dziļākajā no jūrām, zaudējiet sevi Dieva bezgalīgumā, un jūs celsieties atpūtušies, atjaunoti un spēcināti. Es nezinu, kas vēl tā spēj veldzēt sirdi, remdēt bangojošos sāpju un bēdu viļņus, apsaukt skarbos pārbaudījumu vējus kā dedzīga apcere par Dievu . Uz to es jūs šorīt aicinu..."

Šie vārdi, kurus vairāk nekā pirms gadsimta teicis Č. H. Sperdžens (C. H. Spurgeon) (neticami - toreiz viņš bija tikai divdesmit gadus vecs), bija patiesi toreiz un ir patiesi arī tagad.

22 Nov 2010

Viņš kļuva nabags

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

Tagad mēs saprotam, ko Dieva Dēlam nozīmēja iztukšot sevi, kļūstot par nabagu. Tas nozīmēja atteikšanos no godības (patiesā kenoze); labprātīgu atturēšanos no dievišķo spēju izmantošanas; grūtību, vientulības, nievāšanas, neizpratnes un atklātas ļaunprātības paciešanu; visbeidzot agonijas pilnu nāvi, kurā garīgās ciešanas bija pat lielākas par fiziskajām, un tās gaidīšana lika gandrīz zaudēt prātu (skat. Lk. 12:50, kā arī Ģedzemanes dārza notikumu aprakstu). Ar to viņš parādīja vislielāko mīlestību pret nemīlamo cilvēku dzimumu, lai tas caur viņa nabadzību varētu kļūt bagāts. Ziemassvētku vēsts nozīmē to, ka kritušajai cilvēcei ir cerība uz piedošanu, cerība uz mieru ar Dievu, cerība uz godību, jo Jēzus Kristus kļuva nabags, izpildot Tēva gribu, un piedzima kūtī, zinādams, ka pēc trīsdesmit gadiem viņam būs jākarājas pie krusta. Tā ir brīnumainākā vēsts, kādu pasaule jebkad dzirdējusi, un kādu tā jebkad izdzirdēs.

Mēs sekli čalojam par "Ziemassvētku noskaņu", reti ar to saprotot ko vairāk par sentimentālu līksmību ģimenes lokā. Bet no mūsu teiktā būtu noprotams, ka šī frāze patiesībā sevī nes ļoti nopietnu nozīmi. Tā pauž to, ka mūsos būtu jāveidojas tā dabai, kurš mūsu dēļ kļuva nabags pirmajos Ziemassvētkos. Un pašai Ziemassvētku noskaņai būtu jābūt kam tādam, kas raksturo ikvienu kristieti visa gada garumā.

Mums par nožēlu un apkaunojumu tik daudzi kristieši - jāteic vēl konkrētāk: tik daudzi kristieši šodien, kas pievērš uzmanību pareizai kristīgai mācībai - dzīvo, rīkojoties kā "priesteris" un kā "levīts" no mūsu Kunga līdzības, kas, redzot citu vajadzības sev visapkārt, (un varbūt izteikuši vēlmi vai lūgšanu, lai Dievs apmierina šīs vajadzības), tomēr novērš acis un pāriet otrā ielas pusē. Tā nav īstā Ziemassvētku noskaņa. Un arī tā nav šo svētku noskaņa, kas tik daudziem kristiešiem liek dzīvē aprobežoties ar jaukas vidusšķiras ģimenes nodibināšanu, jauku, kristīgu vidusšķiras draudzību uzturēšanu un jauku bērnu audzināšanu vidusšķiras garā. Tie pamet sabiedrības zemākās šķiras - kristīgās vai nē, lai tās pašas tiek galā ar savu dzīvi.

Ziemassvētku noskaņa nestaro no snobiska kristieša. Tā valda tajos, kas, līdzinādamies savam Kungam, vienmēr dzīvo, padarot sevi nabagus apkārtējo cilvēku labā, veltot laiku un rūpes, paciešot neērtības, lai darītu citiem labu - un izturas tā ne tikai pret saviem draugiem, bet ikvienu, kam tas ir vajadzīgs.

Kristiešu, kas tā dzīvo, ir krietni par maz. Ja Dieva žēlastība mūs atdzīvinājusi, viena no lietām, ko Dievs dara mūsu sirdīs un dzīvēs ir tā, ka viņš sāk mūsos veidot šādu noskaņojumu. Ja vēlamies garīgi pieaugt, tā pavairošana ir ļoti svarīgs solis. "Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību." (2.Kor. 8:9, rev). "Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū..." (Filip. 2:5 2007). "Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi." (Ps. 119:32).

22 Dec 2009