Ko nozīmē pazīt Dievu?
Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)
Kolīdz atklājam, ka galvenais mūsu eksistences iemesls ir iepazīt Dievu, lielākā daļa dzīves grūtību nostājas savā vietā. Mūsdienu pasaule ir pilna ar cietējiem, kuri sirgst ar nāvējošu sērgu, ko Albērs Kamī (Albert Camus) apkopojis absurda filozofijā ("dzīve ir nelāgs joks"), viņu sūdzības varētu dēvēt par Marijas Antuanetes drudzi, ko viņa lieliski ietērpusi vārdos ("viss ir bezgaršīgs"). Šīs novirzes posta visu dzīvi: cilvēkam viss šķiet problemātisks un apnicīgs, jo viss ir bezjēdzīgs. Taču pret tādām slimībām kā absurda lentenis (tapeworm) un Antuanetes drudzis (Antoinette's fever), kristiešiem ir dabiska imunitāte, izņemot gadījumus, kad kārdinājuma lielais spēks uz brīdi iedragā viņu prātu – bet tas, Dieva lielās žēlastības dēļ, nekad nevelkas ilgstoši.
Dzīvi padara dzīvošanas vērtu kāds liels mērķis, kas tāds, kas saista cilvēka iztēli un kam cilvēks gatavs dedzīgi nodoties. Kristiešiem tas ir dots tā, kā nevienam citam. Jo vai tad atrodams augstāks, cēlāks un aizraujošāks mērķis kā paša Dieva iepazīšana?
Tomēr, no otras puses, mēs vēl neesam neko daudz pateikuši. Runājot par Dieva pazīšanu, mēs izmantojam vārdisku formulu, un formula pēc savas būtības ir līdzīga bankas čekam: no tā nav jēgas, ja nezinām, kā to pārvērst naudā. Kas īsti jāsaprot ar frāzi "pazīt Dievu"? Kādas noteiktas emocijas? Tirpas, kas skrien pār muguru? Sapņaina, pārdabiska lidojuma sajūta? Sajūsmas trīsas un pacilātība, ko meklē narkomāni? Vai arī tas ir īpašs intelektuāls pārdzīvojums? Vai tā laikā būtu jādzird balsis? Jāredz parādības? Galvā jāraisās savādiem domu pavedieniem? Šīs lietas vērts pārrunāt, it īpaši tāpēc, ka Rakstos tiekam brīdināti par to, cik viegli nomaldīties un kļūdīgi uzskatīt, ka pazīstam Dievu, kad patiesībā tā nebūt nav. Tātad mums jājautā: kādu aktivitāti vai notikumu varam pamatoti dēvēt par "Dieva pazīšanu"?
KO NOZĪMĒ PAZĪT DIEVU?
Pirmkārt, jāteic, ka Dieva "pazīšana" noteikti ir sarežģītāka nekā kāda cilvēka "pazīšana". Līdzīgi kā mana kaimiņa "pazīšana" ir sarežģītāka nekā kādas valodas, grāmatas vai mājas "pazīšana". Jo sarežģītāks objekts, jo sarežģītāka tā iepazīšana. Kādas abstraktas lietas iepazīšana, piemēram, valodas apguve, notiek mācīšanās procesā, kādas nedzīvas lietas, piemēram, Ben Nevis kalna vai Britu muzeja, iepazīšana notiek, dodoties ekspedīcijā vai ekskursijā. Kaut arī šādas nodarbes prasa zināmu piepūli un mērķtiecību, tās ir samērā vienkārši raksturojamas. Taču, nonākot līdz dzīvām būtnēm, to iepazīšana izrādās krietni sarežģītāka. Ar to vien, ka uzzinām kādas dzīvas būtnes pagātni, nepietiek. Tikai tad, kad spējam paredzēt, kā šī būtne reaģēs noteiktos apstākļos, varam apgalvot, ka viņu pazīstam. Cilvēks, sakot: "Es pazīstu šo zirgu", parasti ar to domā ne tikai to, ka ir to jau iepriekš redzējis (kaut arī šie vārdi varētu to nozīmēt). Viņš drīzāk grib teikt: "Es zinu, kā viņš izturēsies, un varu dot padomu, kā to savaldīt." Šādas zināšanas var iegūt, vienīgi iepriekš iepazīstot šo zirgu, novērojot tā dabu un pašam personīgi mēģinot to savaldīt.
Cilvēku pazīšana ir vēl sarežģītāka, jo, atšķirībā no zirgiem, tie mēdz glabāt noslēpumus un ne vienmēr izrāda, ko patiesībā jūt vai domā. Pietiek ar pāris dienām, lai uzzinātu visu iespējamo par kādu zirgu, turpretī ar cilvēku varam kopīgi darboties mēnešiem vai pat gadiem ilgi un tomēr secināt: "Es viņu nemaz nepazīstu." Atkarībā no tā, cik daudz katrs cilvēks mums atklājies, mēs šīs attiecības kategorizējam, sakot, ka "es viņu pazīstu labi" vai "ne pārāk labi", "mēs tikai sasveicināmies", "mēs ar viņu esam ļoti tuvi", vai varbūt pat "es pazīstu viņu līdz sirds dziļumiem."
Jāsecina, ka attiecību kvalitāte un tas, cik labi pazīstam citus, ir drīzāk atkarīgs no viņiem, nevis no mums. Ja izdodas kādu iepazīt, tas drīzāk ir viņa atklātības, nevis mūsu centības nopelns. Iepazīstoties mums ir jāvelta cilvēkam laiks un jāizrāda interese un gatavība tuvoties, sniedzot draudzīgu atvērtību no savas puses. Taču tas, vai mums tālāk izdosies šo cilvēku iepazīt vai nē, ir pilnībā atkarīgs no viņa.
Iedomāsimies, ka mūs gatavojas iepazīstināt ar kādu personu, kuru uzskatām par augstāk stāvošu – kādu, kas ieņem augstāku sabiedrisku stāvokli, ir intelektuāli pārāks, profesionāli spējīgāks, sasniedzis lielāku garīgo briedumu vai kādā citā ziņā pārāks par mums. Jo vairāk apzināsimies viņa pārākumu pār mums, jo drīzāk uzskatīsim, ka mums pienākas izturēties ar cieņu un vienkārši ļaut šim cilvēkam vadīt sarunu. (Iedomāsimies, ka tiekamies ar Edinburgas hercogu vai Anglijas karalieni.) Mēs, protams, vēlētos iepazīt šo cildeno personu, tomēr apzinātos, ka tas jāizlemj viņam. Mēs, iespējams, justos vīlušies, ja no šāda sarunu biedra saņemtu tikai pāris pieklājības frāžu, tomēr mums nenāktu prātā par to apvainoties; galu galā mums nav nekāda pamata sagaidīt no viņa draudzību.
Turpretī, ja viņš tūlīt sāktu mums uzticēties un atklāti stāstītu savas pārdomas par aktuāliem jautājumiem, vai pat uzaicinātu mūs iesaistīties kādā sevis plānotā pasākumā, lūdzot mūs būt pieejamam jebkurā laikā, lai ar viņu sadarbotos, mēs taču justos ārkārtīgi pagodināti. Tas pilnībā pārvērstu mūsu izpratni par dzīvi. Ja pirms tam tā būtu šķitusi nenozīmīga, drūma un garlaicīga, tad tagad, kad šis ievērojamais cilvēks mūs iecēlis par vienu no viņa personīgajiem asistentiem, mums būtu pamats ar sevi lepoties – un tas būtu arī varens izaicinājums!
Savā ziņā šis piemērs parāda, ko nozīmē iepazīt Dievu. Ne velti Dievs ar Jeremijas lūpām saka: "Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst..." (Jer. 9:23) – jo Dieva pazīšana ir iecerēta kā attiecības, kam jāaizrauj cilvēka sirds.
Šajās attiecībās visvarenais Radītājs, Tas Kungs Cebaots, varenais Dievs, kura priekšā pasaules tautas ir kā ūdens piliens jūrā, nāk pie tevis un sāk ar tevi runāt ar Svēto Rakstu vārdiem un patiesībām. Iespējams, ka tu jau gadiem ilgi zini, kas ir Bībele un kādas ir kristietības patiesības, tomēr tas tev līdz šim neko nav nozīmējis. Tad kādu dienu tu pēkšņi sajūti, ka Dievs runā Bībeles vēstī – uzrunā tieši tevi! – pavisam personīgi. Klausoties tajā, ko Dievs tev saka, tu pēkšņi skaidri apzinies, cik zems tu patiesībā esi - jo Dievs runā par taviem grēkiem, vainu, vājumu, aklumu un muļķību. Viņš pārliecina tevi, ka esi bezspēcīgs un bez cerības un mudina saukt pēc viņa piedošanas.
Tomēr tas vēl nav viss. Ieklausoties viņa sacītajā, tu aptver, ka Dievs tev patiesībā atver savu sirdi, iedraudzējas ar tevi un aicina tevi kļūt par viņa darba biedru – Barta (Karl Barth) vārdiem sakot, par derības partneri. Tas ir kas neiedomājams, un tomēr tas notiek – Dievs grēcīgo cilvēku, tēlaini izsakoties, iekļauj savā kolektīvā, lai turpmāk tas būtu viņa darba biedrs (skat. 1. Kor. 3:9) un tuvs draugs. Tas, kā Dievs atbrīvoja Jāzepu no cietuma, lai ieceltu viņu par faraona premjerministru, ir paraugs tam, kā viņš rīkojas ar ikvienu kristieti: no Sātana cietumnieka tu pārtopi par vērtīgu Dieva darbinieku. Vienā acumirklī dzīve pilnībā pārvēršas.
Vai būt par kalpu ir pagodinājums vai apkaunojums - tas ir atkarīgs no tā, kam kalpojam. Daudzi ir stāstījuši, cik pagodināti jutušies par to, ka Otrā pasaules kara laikā varējuši būt sera Vinstona Čērčila dienestā. Cik daudz lielāks pagodinājums un pamats lepnumam ir būt personīgi pazīstamam un kalpot debess un zemes Valdniekam!
Ko tad īsti ietver Dieva iepazīšana? Apkopojot dažādos attiecību aspektus, par kuriem runājām, jāteic, ka, pirmkārt, tas nozīmē klausīties Dieva Vārdā, ko izskaidro Svētais Gars, attiecinot to pašam uz sevi; otrkārt, novērot Dieva dabu un raksturu, kas atklāts viņa Vārdā un darbos; treškārt, atsaukties viņa aicinājumiem un pildīt viņa pavēles; ceturtkārt, atskārst un priecāties par to, ka Dievs savā mīlestībā mums šādi tuvojas un aicina mūs dievišķā sadraudzībā ar sevi.
Publicēts mājas lapā: 06 Dec 2010